DARBA SLUDINĀJUMS

„Kā tad tevi sauc, ceļiniek?” Vecais vīrs cieši ieskatījās jaunekļa acīs. Jauneklis pietvīka un nodūra galvu.

„Vārda man nav. Ja arī kādreiz bija, tad esmu to aizmirsis.” Jauneklis joprojām sēdēja galvu nodūris. Vecais pakasīja savu pliko pauri, izšņauca degunu dzeltenīgā drānā. Rūpīgi satinis no deguna iegūto substanci, viņš drānu ieslidināja kabatā.

„Ja tā padomā, tad tam vārdam nemaz nav tik lielas nozīmes. Mani sauc par Ferdinandu. Nezinu, ko tie mani mīļie nelaiķa vecāki domāja dodami man tik garu un neizrunājamu vārdu. Vienīgais, kas mani tā sauca bija tēvs. Pārējie izdomāja man kaut kādas debīlas iesaukas. Tagad visi mani sauc par Veco Fēci. Tam asprātim, kas to izdomāja es jau ielauzu degunu, bet tas neko nedeva - cilvēki ielejā joprojām mani tā sauc.” Vecais atlaidās krēslā un aizsmēķēja pīpi. „Tātad darbu meklē? Pastāsti, ko tu esi darījis.

Jauneklis nezināja ar ko, lai sāk.

„Kādu gadu nostrādāju par ganu. Pa vakariem vācu mēslus un liku maisos. Brīvdienās tos pārdevu vietējā tirdziņā. Par iegūto naudu pirku grāmatas un govis ganot mācījos lasīt.”

Vecais izskatījās ieinteresēts. Cilvēks, kas māk lasīt viņam lieti noderētu.

„Rakstīt arī māki?”

„Es jau pat lasīt neiemācījos. To burtu bija pārāk daudz. Un izrunāt es māku tikai kādus divus vai trīs.” Jauneklis atkal nodūra galvu.

„Ja tā padomā, tad lasīt prasmei arī nav nemaz tik lielas nozīmes. Es māku lasīt kādās septiņās valodās, bet tā kā neviens cits izņemot mani to nemāk darīt, tad nav arī īsti ko lasīt. Neviens jau neko neraksta.” Vecais piebāza pīpi pa jaunam un aizsmēķēja. „Un ko vēl esi darījis?”

„Kādu pusgadu strādāju par ūdens nesēju pie vietējā šeiha. Maksāja diezgan labi un man pat izdevās iekrāt naudu, lai nopirktu podnieka ripu. Pa vakariem taisīju dažādu izmēru nakts podus, ko brīvdienās realizēju vietējā tirdziņā. Bet vienā dienā tirdzniecība apsīka. Laikam jau cilvēkam nevajag vairāk par vienu naktspodu. Bet tā kā naudu es biju iekrājis pietiekami es iegādājos ēzeli un sāku nodarboties ar nelieliem kravu pārvadājumiem. Pārvadāju arī cilvēkus un tā laikam bija mana lielākā kļūda. Kādu dienu pie manis pienāca lielākais tirgonis reģionā un palūdza aizvest līdz šeiham, jo viņiem esot jāapspriež kaut kas ļoti nesvarīgs. Es piekritu, jo man ļoti vajadzēja naudu ēzeļa barībai. Zāli ēst viņš atteicās. Ēzelis to pamatoja ar to, ka viņš strādājot un ir pelnījis pienācīgu pārtiku. Tirgonis uzsēdās uz ēzeļa un mēs devāmies ceļā. Pēc kādiem desmit soļiem ēzelim pārlūza mugura. Ēzelis nobeidzās uz vietas, tirgonis palika bez zobiem, bet es bez naudas.”

Vecais klausījās un nespēja noticēt.

„Un ko tu darīji tālāk?”

„Pārdevu ēzeli gaļā, par naudu nopirku bušeli miltu. Ādu viņiem nevajadzēja, tāpēc es to paglabāju. Tā kā man vēl bija palicis pus maiss ēzeļa barības es iedomājos, ka no miltiem un ēzeļa barības varētu taisīt gardus cepumiņus, ko varētu pārdot vietējā tirdziņā. Domāts darīts. Otrās dienas rītā es jau stāvēju tirgus laukumā un skaļi kliedzot mēģināju pievilināt klientus. Līdz pusdienlaikam jau biju visus pārdevis. Par naudu nopirku vēl miltus un ēzeļa barību.”

Vecais Fēcis piebāza pīpi un ar roku rādīja, lai jauneklis turpina savu stāstu.

„Otrās dienas rītā es ar jaunu porciju gardo cepumiņu atrados tirgus laukumā. Sāku kliegt, lai pievilinātu klientus, taču kaut kas nogāja greizi. Cilvēki, kas iepriekšējā dienā tik labprāt bija pirkuši manus cepumiņus tagad bija noskaņoti ļoti agresīvi. Izrādījās, ka no ēzeļu barības viņiem visiem bija piemetusies nopietna caureja. Viņi izpostīja manu nelielo cepumiņu stendu, bet man pašam izsita zobus. Es nezaudēju dūšu. Salasīju zobus un devos mājās, lai no tiem pagatavotu skaistas krelles un auskarus. Otrā dienā ar savu jauno produkciju atgriezos tirgus laukumā. Lai mani neatpazītu galvā biju uzvilcis miltu maisu. Cilvēki to nemaz nemanīja, jo bija pieraduši, ka dažreiz šeit ierodas tirgotāji no tālām zemēm. Rotas lietas izdevās pārdot ātri, jo cilvēkiem stāstīju, ka tie ir leprikonu zobi. Tie nesot veiksmi un bagātību.”

Vecais izdauzīja pīpi nolika uz galda. No pīpēšanas viņš bija kļuvis viegli iezilgans.

„Un ko tu darīji ar iegūto naudu?” Vecais negribēja ticēt, ka stāsts ir beidzies. Turklāt viņu mulsināja fakts, ka jauneklim pilna mute ar zobiem.

„Grasījos ieguldīt savā nākamajā idejā, bet es nevarēju izdomāt kādā. Bet ideja tās dienas vakarā atnāca pie manis pati. Es sēdēju pie ugunskura ietinies ēzeļa ādā, galvā joprojām bija miltu maiss.”